Esmu pārliecināta, ka katrai mums ir savs ļoti aizraujošs dzīves ceļš ar pieredzi, ar kuru padaloties, mēs viena otru iedvesmotu un iedrošinātu - ar īstiem dzīves stāstiem. Izdomātus romānus nemaz nevajadzētu…
“Dzīvie” serumi un serumnīca nebūtu, ja es neietu šo savu ceļu un brīžam nedarītu lietas, kas no malas šķiet trakas.
Mani rakstīt pamudināja tas, ka tik daudz dāmas atbrauc pie manis uz serumnīcu un stāsta, ka gribētu darīt to un šo, bet baidās… Pašas jūt, ka nedara to, kas viņām jādara, bet kautko mainīt baidās... sanāk, ka mēs nemitīgi sevi nododam un visbiežāk – baiļu dēļ.
Šī mazā grāmata ar manu stāstu lai noder par iedrošinājumu un iedvesmu ikvienam, kas vēl neuzdrošinās likt kāju uz nākamā pakāpiena, kuru vēl īsti neredz, tikai sajūt kaut kur dziļi sirdī...
Grāmata ir ļoti vienkārša ar manu selfiju uz vāka, bet tas nav galvenais.
Galvenais ir tas, ka es vēlējos ļoti cilvēcīgi un atklāti pastāstīt kā man ir gājis no brīža, kad beidzot sāku darīt to, ko es patiešām gribēju darīt.
Veidoju pirmos biznesus, ar visiem kurioziem, ar cilvēcīgām šaubām.
Tas nav stāsts par kūlo sievieti, kas lidinās pa pasauli, līgumus parakstot. Tas nav arī perfektais veiksmes stāsts.
Stāsts ir drīzāk par sievieti, kura vispār nezina, kas viņa ir un ko viņa spēj. Viņa to atklāj, tikai riskējot un darot. Un ceļā iet visādi – gan jāparaud un jāpavāļājas zemeņu vagā, gan jāuzcērtas un jāaizlido un biznesa tikšanos.
Stāstu par to, kā es “drusku pamodos” un aptvēru, ka viss nav tā, kā mums stāsta, kā es biju domājusi un kā mēs vairākums domājam....
Stāstu kā nemitīgi uzdrošinājos darīt to, par ko man nebija nekādas saprašanas!
Kā es 46 gados aizgāju viena no Rīgas uz laukiem un samainīju visu dzīvi, aiz muguras atstājot daudz ko, kas man reiz bija dārgs.
Kā biju tik daudz reižu gājusi pret sevi, ka iedzīvojos kaitē, kas mani draudēja padarīt rīcībnespējīgu.
Grāmatā stāstu gan par rotaļlietu biznesu, par kosmētikas biznesa aizkulisēm, par to, kā uzsākt kaut ko darīt, par savu lēmumu iet uz laukiem, par mājas meklējumiem, par mājas atrašanu un sadraudzēšanos ar to, par šķiršanos, nedaudz par bērniem un attiecībām, par kaiti, kura pazuda, kad sāku uzdrošināties runāt par to, kas man svarīgs...
Bet galvenā ziņa ir tāda – tas viss rezultējas manā sapratnē par to, ka mūsu drosme un uzticēšanās tiek atalgota ar uzviju! Mūs nekad nepametīs pusceļā. Nekad. Viss būs labi.
Stāstu par to, kur tad galu galā esmu nonākusi, savai balsij sekojot, un kā es tagad jūtos.
Šis laiks ir tāds, kas no mums prasa godīgu rīcību – galvenokārt pret sevi, kura izriet no tīras sirds. Bailes jāliek malā. Mēs pašas sevi esam tik ļoti savažojušas ar visādiem pieņēmumiem, bailēm, citu gaidām, ka nespējas izpīties un sākt dzīvot pašas savu dzīvi no sirds.
Es ilgu laiku domāju, ka esmu biznesa sieviete kostīmiņā pie Apple datora. Bet izradījās, ka nē! Es esmu tā pustrakā sieviete ar spalvu matos “Dzērvju kalnā”! Tā lūk. Un tas man prasīja daudzus gadus... Dzīve ir masku balle. Un tas ir OK līdz kādam brīdim.
Man šķiet, ka šobrīd vairs nevar darīt pa vecam. Ir īstais laiks sākt darīt pa jaunam, tā, kā mēs no sirds vēlētos dzīvot, bet jāsāk ir ar sevi un ar savu uzdrošināšanos pateikt jā un pateikt nē. Mums jādod iespēja rasties jaunai pasaulei – mīlestība, cieņa, kopradīšana, godīgums, ļoti ētiskai, tādai, kas ir vērsta uz dzīvību, ne tādai, kā tagad – EGO pārņemtai, kas vērsta uz iznīcību.
Un māns stāsts vēl nav galā… tas ir tapis vēl pārsteidzošāks, bet par to, iespējams, kādā citā mazā grāmatiņā.
Grāmatā ir 116 lapas un daudz krāsainu foto, kas atspoguļo manu ceļu, visvairāk bilžu ir par serumnīcu un "Dzeguzēm".
Grāmatiņa nav liela, taču dažkārt nevajag daudz, lai gūtu iedrošinājumu.